Pozdravljeni,

Pri nas v Luki Koper so spremembe sistematizacij ali sistematizacije novih delovnih mest v zadnjem času skoraj na dnevnem redu. V letu 2019 in 2020 smo opravili kar 39 posvetov. Praksa je uveljavljena in Svet delavcev je redno obveščen in pozvan, da s kadrovskim področjem opravi posvet ter poda svoje mnenje.

Mogoče je za omenit ena bistvena “noviteta” glede posveta o sistematizaciji novih, predvsem bolj zahtevnih delovnih mest. Zgodilo se nam je, da glede vsebine in obsega dela novega delovnega mesta nismo imeli oprijemljive prakse za oceno le tega. Problem smo rešili tako, da smo v sklep zapisnika o posvetu podali strinjanje za dobo 6 mesecev ter po tem roku predlagali ponoven posvet. Pri ponovnem posvetu je sodeloval tudi zaposleni na tem delovnem mestu in nam je lahko “iz prve roke” podal informacijo. Na ta način smo lahko z vso odgovornostjo potrdili oz. dodelali sistematizacijo za novo delovno mesto.

Mirko Slosar
predsednik Sveta delavcev Luka Koper

Dažreiz labākie lēmumi nāk tad, kad tev vajadzētu gulēt. Pulkstenis rāda 23:47, es guļu dīvānā segu pārvilkus līdz zodam, bet miegs nenāk. Galvā riņķo darba problēmas, rēķini, kas jāmaksā līdz piektdienai, un tā smagā sajūta, ka atkal kaut ko esi aizmirsis izdarīt. Paņemu telefonu. Instagrams – garlaicīgi. Ziņas – vēl garlaicīgāk. Tad ieraugu reklāmu ar spožu pogu. Neko citu nedomājot, es noklikšķinu.

Es nekad nees bijis no tiem cilvēkiem, kas tic “laimīgajam gadījumam”. Esmu racionāls, strādāju par grāmatvedi, skaitļi ir mana dzīve. Tieši tāpēc online kazino man vienmēr šķita muļķības. Matemātiski māja vienmēr uzvar ilgtermiņā. Bet tajā vakarā man nebija ilgtermiņa. Man bija šis brīdis un 25 eiro, kurus varēju atļauties zaudēt.

Es reģistrējos vienā platformā, neko daudz neizpētot. Man patika, ka viss izskatījās vienkārši – nekādu lieku efektu, tikai spēles un cipari. Sāku ar vienkāršu slotu, kurā bija tikai septiņi un ķirši. Vecā skola. Pirmie desmit spini – nekas. Otrā desmitnieka sākumā – mazs laimests, 18 eiro. Smaids. Bet nekas vairāk.

Un tad es pamanīju vienu spēli, ko ilgi nebiju redzējis. Kaut kāds retro stils, ar uzrakstu “Joker’s Wild”. Ieliku 5 eiro. Pirmajā spinā nekas. Otrajā – divi džokeri. Trešajā – trīs. Bonusa raunds ieslēdzās tā, ka es pat nemanīju, kad tieši. Pēkšņi ekrāns kļuva dzeltens, un skaitītājs sāka griezties. 10 eiro. 25 eiro. 60 eiro. Es sēdēju kā sasalis. Kāda dīvaina miera sajūta pārņēma mani – nevis histērisks prieks, bet klusa pārliecība, ka šoreiz viss notiek pareizi.

Kad bonuss beidzās, kontā bija 310 eiro.

Es neizņēmu. Es paliku vēl. Tā nebija alkatība. Tā bija ziņkārība. Es gribēju saprast, cik tālu šis vilciens var aiziet. Pārgāju uz ruleteni – tikai pāra/nepāra. 10 eiro uz pāra. Pāris uzvar. Vēl 10 uz pāra. Atkal uzvar. Trešo reizi – zaudējums. Smaidos, izņemu 50, palieku ar 250. Viss kārtībā.

Bet īstā darbība sākās pēc pusnakts. Es atradu slotu ar ūdens tēmu – delfīni, viļņi, zilas gaismas. Es ieliku 20 eiro. Pirmie spini – klusums. Pēkšņi krita četri izkliedētie simboli. Tas bija tas mirklis, kad sapratu, ka šovakar nekas nav nejaušs. Bonusa spēle deva 15 bezmaksas griezienus ar reizinātāju x2, x3 un vienu reizi x5. Es neskatījos uz cipariem. Es vienkārši vēroju, kā tie aug paši no sevis. Kad pēdējais spins beidzās, es paskatījos uz konta bilanci.

677 eiro. No 25 sākuma.

Es izslēdzu telefonu. Nopūtos. Noliku to malā un aizmigu kā bērns.

No rīta pirmais, ko izdarīju, bija pārbaudīt kontu. Joprojām tur. Es izņēmu 600 eiro. 77 atstāju nākamajām reizēm. Un tad es piezvanīju mammai. Mamma dzīvo laukos, viņas veļas mašīna bija salūzusi pirms diviem mēnešiem. Viņa mazgā ar rokām. Es to zināju. Un es to nevarēju izmest no galvas.

“Mammu, kādu veļas mašīnu tu gribi?”

“Ko? Kāpēc?”

“Vienkārši pasaki.”

Viņa nosauktu lētāko. Es nopirku labāko – ar žāvētāju, ar programmām, ar visām zvanām. Maksāja 430 eiro. Atlikušos 170 ieliku krājkasītē, lai aizvestu viņu uz jūru rudenī.

Kad veikala kurjers piegādāja mašīnu, mamma man piezvanīja raudot. Ne no bēdām. No pārsteiguma. “Kur tev tik daudz naudas?” Es pateicu – uzvarēju. Viņa domāja, ka loterijā. Es nelaboju. Dažas lietas labāk atstāt noslēpumā.

Kopš tā vakara es spēlēju tikai vienā vietā. Nevis tāpēc, ka tur ir labākie bonusi. Bet tāpēc, ka tur neviens nemēģina mani pārliecināt spēlēt vairāk. Viss ir vienkārši, bez spiediena. Es varu ielikt naudu, paspēlēties, izņemt – un neviens man nezvanīs, nejautās, kāpēc es beidzu. Tā vieta ir wavada. Tur es jūtos kā pieaugušais atbildīgā spēlē. Neviena bērnišķīga spožuma, neviena slēpta āķa.

Dažreiz, kad man ir garlaicīgi vakarā, es atveru wavada un uzspēlēju 20 minūtes. Lielākoties zaudēju nelielas summas. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka vienu reizi dzīvē es uzvarēju tieši tad, kad man vajadzēja. Nevis miljonu. Bet tieši tik daudz, lai nopirktu mammai mašīnu. Un lai saprastu, ka dažreiz stulbs lēmums pusnaktī var būt labākais lēmums gadā.

Man tagad ir jauns rituāls. Pirms gulētiešanas es paskatos uz telefonu. Ja jūtos noguris un vientuļš – es spēlēju wavada. Bet tikai ar naudu, ko esmu sagatavojis zaudēšanai. Tā ir kā meditācija. Kā atgādinājums, ka dzīve ir neparedzama, un tas ir labi.

Mammas veļas mašīna jau trīs mēnešus strādā bez pārtraukuma. Viņa katru reizi, kad nāku ciemos, saka: “Tā ir labākā lieta, kas man ir.” Es pasmaidu. Ne tāpēc, ka esmu lepns. Bet tāpēc, ka es zinu patiesību. Dažreiz laime nav plānota. Dažreiz tā atnāk kā dzeltena gaisma ekrānā pusotra naktī. Un, ja tu esi gatavs, tu to paņem un dari kaut ko labu ar to. Wavada man iedeva nevis naudu. Tā man iedeva iespēju justies kā cilvēkam, kurš var palīdzēt. Un tas ir laimests, ko neviens slots neizmērīs.